24. oktobris 2017. gads, otrdiena , Latvijā: ,  Polijā: . Šodien vārdadienu svin Polijā: Marcina, Rafała ; Latvijā: Modrīte, Mudrīte, Renāte
Pēdējās izmaiņas
Pilsētu sabiedriskais transports
Izmainīts: 2017.10.19.
Pēdējais pievienotais
Elblongas kanāls
Pievienots: 2017.05.23.
Laika prognoze
Centrālā Polija
01.10
temperatūra:
15 °C
6 °C
Valūtu vidējie kursi

Eiropas Centrālā banka
2017-10-23
valūtaEUR
PLN
4.2266 (-0,23%)
USD
1.1740 (-0,66%)
GBP
0.8909 (-0,60%)

Polijas Tautas Banka
2017-10-23
valūtaPLN
UAH
0.13580 0,22%
RUB
0.06270 0,32%
EUR
4.23590 -0,22%
Degviela Polijā

Atjaunota: 2017-08-02
Degviela
vidējā cena
PLNEUR
98 benzīns4.761.13
95 benzīns4.421.05
dīzeļdegviela4.241.00
autogāze1.880.44
Polijas reģioni
Reklāmas bloks
Reklāmas bloks

Polijas vēsture īsumā

Izmainīts: 2010.06.09. 17:28
Pirmās dokumentālās liecības par Poliju ir datētas ar X gs. otro pusi. Jau toreiz Polija bija salīdzinoši liela valsts, kuru izveidoja Pjastu dinastija, apvienojot mazās kņazistes. Pirmais Polijas valdnieks bija Mieszko I no Pjastu dzimtas. Viņa valdīšanas laiks bija no 960. līdz 992. gadam. Tajā laikā Polijas teritorija bija starp Oderas un Vislas upēm. Mieszko I valdīšanas laikā poļi 966. gadā tika kristīti un pievērsti katoļu ticībai. 988. gadā Mieszko I Polijai pievienoja Selēziju un piejūras apgabalu, bet 990. gadā Morāviju. Viņa vecākais dēls Boleslaw I Hrabry (992.-1025.) kļuva par vienu no ievērojamākiem Polijas valdniekiem. Šajā laikā Polijas teritorija bija no Oderas un Nisas līdz Dņeprai un no Baltijas jūras līdz Karpatiem. Cīņās ar Svēto Romas Impēriju Boleslaw I Hrabry nostiprināja valsts patstāvību un pieņēma karaļa titulu (1025.gads). Pēc viņa nāves, feodāļi iestājas pret centrālo varu, kas noveda pie Mazovijas un piejūras apgabalu atdalīšanos no Polijas.

Boleslaw III (valdīšanas laiks: 1102.-1138. gadi) atgrieza piejūras apgabalu, bet pēc viņa nāves Polijas teritorija tika sadalīta starp viņa dēliem. 12. gs. vidū Polija, tāpat kā arī kaimiņzemes, sabruka. Sabrukums noveda pie politiska haosa.

13. gs. biežie mongoļu tatāru uzbrukumi no austrumiem izputināja Polijas lielāko teritorijas daļu. Tikpat bīstami bija arī uzbrukumi no pagānu Lietuviešu un Prūšu puses no ziemeļiem. Lai aizsargātu savus īpašumus, Mazovijas kņazs Konrads 1226. gadā uzaicināja krustnešus no Teitonijas ordeņa. Neilgā laikā krustneši iekaroja lielāko piejūras apgabala teritoriju, kas vēlāk tika saukta par Austrumprūsiju. Šo zemi ieņēma vācu kolonisti. 1308. gadā krustneši šeit nodibināja savu valsti. Līdz ar to Polija zaudēja izeju uz Baltijas jūru.

Lielāko Polijas teritorijas daļu atkal apvienoja Kujavijas kņazs Wladislaw Loketok. 1320. gadā viņš tika kronēts par Polijas karali Wladislaw I. Bet lielāku ieguldījumu valsts stiprināšanā ieguldīja viņa dēls Kazimierz III (1333.-1370.). Kazimierz III nostiprināja karaļa varu, pēc rietumu karaļvalstu piemēra reformēja vadību, juridisko un naudas sistēmu, atviegloja zemnieku stāvokli un atļāva iebraukt uz patstāvīgu dzīvesvietu ebrejiem, kurus Rietumu Eiropā tolaik dzenāja. Viņam neizdevās atgūt piejūras apgabalu, tāpat, viņa valdīšanas laikā, Polija zaudēja Selēziju, kas pārgāja Čehijai, bet iekaroja austrumos Galliju. 1334. gadā Kaziemierz III Krakovā nodibināja pirmo Polijas universitāti viena no vecākajām universitātēm Eiropā. Tā kā karalim nebija dēla, tad karalisti pēc mantojuma mantoja Ludviķis I Lielais (tajā laikā viens no ietekmīgākajiem monarhiem Eiropā). Ludviķa laikā (1370.-1382.) Polijas muižnieki (szlachta) ieguva tiesības nemaksāt nodokļus lielākus par noteikto summu. Apmaiņā pret to, muižnieki apsolīja, ka nodos karaļa troni vienai no Ludviķa meitām.

Pēc Ludviķa nāves, poļu muižnieki griezās pie viņa jaunākās meitas Jadvigas ar lūgumu, kļūt par viņu karalieni. Jadviga apprecējās ar Jogailo (Lietuvas Lielo kņazu), kurš valdīja Polijā zem Wladislaw II vārda (1386.-1434.). Wladislaw II kristījās un pievērsa kristietībai Lietuvas tautu. Lielā Polijas teritorija tika apvienota ar Lietuvas teritoriju izveidojot varenu valstu savienību. Lietuva kļuva par pēdējo valsti Eiropā, kas tika pievērsta kristietībai, tāpēc krustnešu klātbūtne šeit bija lieka. Tomēr krustneši negribēja iet prom. 1410. gadā poļi un lietuvieši kopīgiem spēkiem sakāva krustnešus Grinvaldes kaujā.

Trīspadsmitgadīgo karu ar krustnešiem (1454.-1466.) poļi vinnēja, un pēc līguma, kas tika noslēgts Toruņā 1466.gada 19.oktobrī, Polija atguva piejūŗas apgabalu un Gdaņsku. Krustnešu ordenis atzina sevi par Polijas vasali.

16.gs. kļuva par zelta laiku Polijas vēsturē. Šajā laikā Polija kļuva par vienu no lielākajām valstīm Eiropā. 1505.gadā Radomā Polijas karalis Aleksandrs (1501.-1506.) bija spiests pieņemt konstitūciju pēc kuras parlamentam bija tikpat liela teikšana kā karalim, pieņemot veto tiesības jautājumos, kas attiecās uz muižniekiem. Pēc šīs konstitūcijas parlaments sastāvēja no divām palātām: saeimas, kuru pārstāvēja sīkmuižnieki; un senāts, kuru pārstāvēja augstākā valsts aristokrātija. Polijas lielās un atvērtās robežas kā arī biežie kari, prasīja uzturēt lielu un labi apmācītu armiju, lai spētu nodrošināt karalistes drošību. Monarhiem nebija pietiekami daudz līdzekļu, lai uzturētu tik lielu armiju, tāpēc tie bija spiesti saņemt sankciju no parlamenta par jebkuriem lieliem tēriņiem. Aristokrātija un muižnieki apmaiņā pret sankcijām pieprasīja privilēģijas. Rezultātā Polijā nodibinājās muižnieku demokrātijas iekārta, ar pakāpenisku pašu bagātāko un varenāko magnātu ietekmes pieaugumu.

Sigizmunda II Augusta (1548.-1572.), pēdējā Jagelonu dzimtas karaļa, valdīšanas laikā Polijas sasniedza savu lielāko varenumu. Krakova kļuva par vienu no lielākajiem humanitāro zinātņu, arhitektūras un mākslas centriem. 1561.gadā Polija pievienoja Livoniju, bet 1569.gada 1.jūlijā, Livonijas Krievijas kara laikā, Polijas-Lietuvas karaliskā ūnija tika aizvietota ar Lublinas ūniju. Vienotā Polijas Lietuvas valsts tagad tika saukta Rzecz Pospolita. No šī laika Polijas un Lietuvas aristokrātija ievēlēja vienu un to pašu karali; darbojās viens parlaments (saeima) un vieni likumi; apgrozībā bija kopējā nauda.

Pēc Sigizmunda III nāves, centrālā vara lielajā Polijas valstī sāka mazināties. Saeima ievēlēja jaunu karali Henriju Valua (1573.-1574.); vēlāk viņš kļuva par Henriju III Francijas karali. Viņa valdīšanas laikā tika pieņemts brīvās elekcijas princips (muižnieku vēlēts karalis). Karalim tika aizliegts pieteikt karu vai palielināt nodokļus bez parlamenta piekrišanas. Karaļa padomnieki bija no padomes, kas sastāvēja no 16 senatoriem, kurus nozīmēja saeima. Ja karalis nepildīja vienu no artikuliem, tauta varēja atteikties viņam pakļauties. Šādā veidā Henrija Valua valdīšana darīja galu valstij ar ierobežotu monarhiju un izveidoja aristokrātiski parlamentāru republiku. Valsts galvai, kuru ievēlēja uz neierobežotu laiku, nebija pietiekami daudz varas, lai pārvaldītu valsti.

Pēc Henrija Valua aizbraukšanas uz Franciju, senāts un saeima nevarēja vienoties par nākošā karaļa kandidatūru un muižnieki ievēlēja jaunu karali: Transilvānijas kņazu Stefanu Batoriju (1575.-1586.) dodot viņam par sievu princesi no Jagelonu dzimtas. Batorijs nostiprināja varu pār Gdaņsku. Atgrieza Polijai Livoniju, kuru bija iekarojis Ivans Bargais Krievijas cars.

Valsts iekšienē Batorijs deva privilēģijas ebrejiem, kam atļāva izveidot savu parlamentu. 1579.gadā Batorijs nodibināja universitāti Viļņā.

Pēdējais Polijas karalis bija Stanislavs Poņatovskis (1764.-1795.). No Batorija laikiem Polijā karaļi mainījās ļoti bieži un tā kā varas viņiem bija aizvien mazāk, to ieguldījums valsts attīstībā un politikā (neskaitot tos karaļus, kurus saeima ievēlēja pēc ārvalstu iejaukšanās), bija niecīgs. Tā arī Stanislavs Poņatovskis tika ievēlēts par Polijas karali pēc tam, kad saeimas frakcija, kuru vadīja Čartoriskis, neredzot citas iespējas kā darīt galu deputātu patvaļai (uz to brīdi, katrs deputāts jau varēja uzlikt veto tiesības uz nevēlamu likumu un prasīt saeimas pārvēlēšanu), gāja uz sadarbību ar krieviem. Šīs sadarbības rezultātā Krievijas cariene Katrīna II panāca, lai par Polijas karali ievēl viņas favorītu - Stanislavu Poņatovski.

Pirmā Polijas pārdalīšana notika Krievijas Turcijas kara laikā (1768.-1774.) 1772. gadā. Pēc ārvalstu (Krievijas, Vācijas, Austrijas) spiediena, Saeima to ratificēja 1773.gadā. Pārdalīšana izraisīja iedzīvotājos tautas kustību par reformām un nacionālo atdzimšanu, kas noveda pie tā, ka saeima 1791.gada 3.maijā pieņēma jaunu konstitūciju. Pēc šī konstitūcijas Polija kļuva par monarhiju, ar mantojuma tiesībām, ar izpildvaras ministriju sistēmu un parlamentu, kuru ievēl ik divus gadus. Pilsētas ieguva administratīvu un tiesas autonomiju kā arī pārstāvniecību parlamentā. Normāla parlamenta darbība un reformas kļuva iespējamas, jo Krievija bija iesaistījusies smagā karā ar Zviedriju, bet Turcija atbalstīja Poliju. Tomēr pret konstitūciju iebilda magnāti, pēc kuru lūguma Polijā ienāca Krievijas un Prūsijas karaspēki.

Otrā Polijas pārdalīšana notika 1793.gada 23. janvārī starp Prūsiju un Krieviju. Tika atcelti visi četru gadu parlamenta rīkojumi un reformas un nelielā Polijas daļa, kas nenonāca ne pie Prūsijas ne pie Krievijas pārvērtās par marionetes valsti.

Trešā Polijas pārdale, kurā piedalījās arī Austrija notika 1795.gada 24.oktobrī. Pēc šīs pārdale Polija kā patstāvīga valsts pazuda no pasaules kartēm.

Atgūt savu neatkarību Polijai sanāca tikai pēc Pirmā Pasaules Kara. 1918.gada 8.janvārī ASV prezidents Vilsons pieprasīja neatkarīgas Polijas republikas, ar izeju uz Baltijas jūru, izveidi. 1918.gadā Polija tika oficiāli atzīta par valsti, kas karo Antantes pusē. 1918.gada 6.oktobrī Polijas reģenta padome pasludināja par Polijas neatkarīgās valsts izveidi, bet 14.novembrī nodeva Pilsudskam visu varu. Uz šo laiku Vācija jau bija kapitulējusi, Austro-Ungārija sabrukusi, bet Krievijā notika pilsoņu karš.








Top.LV Rambler's Top100 reiting@Mail.ru
Parse Time: 0.260s
Booking.com