Pūķa ala (Smocza Jama)

Vavelas Kalns  sastāv no kalcija klintīm, kuras nāk no jaunākās juras laikmeta daļas. Pūķa ala izveidojās krasu procesu rezultātā. Tagad tie sastāda daudzveidīgu alas iekšējo reljefu: aizas, kameras, bedres utt. Gaiteņu kopējais garums ir 270 m., tajā ietilpst 81 - metru garš tūristiem piemērots maršruts, ietver sevī nokāpšanu vecajā austriešu akā un trīs klints kameras atdalītas ar sašaurinājumiem. Cauri ķieģeļu tornītim, pie ārējā aizsargmūra, jūs nokāpsiet pa 135 pakāpieniem, ap 21 metru uz leju uz Pūķa alas iekšu. Pēc nokāpšanas jūs stāvat alas pašā lejā, ziemeļu kamerā, kura vēl XIX gs. bija pa daļai piepildīts ar ūdeni – tas tika pievadīts Vavelas pils ēkām. Profesors Aloizs Alths 1874. Gadā uzsāka šeit pirmos ģeoloģiski – arheoloģiskos pētījumus. Kā rakstīja pats pētnieks – pūķa kauli , kā arī „pirmsplūdu” dzīvnieku atliekas netika atrastas. Ar īsu sašaurinājumu tūristi ienāks uz vidējo kameru, Pūķa alas visplašāko daļu. Tās garums sasniedz 25 m., bet maksimālais augstums – 10m. Kamera sastāv no divām telpām, kuras ir sadalītas ar sašaurinājumu, izveidotu no klints sagruvumiem. Pirmajā daļā ala ātri palielina augstumu līdz 4,5 metru. Šo ceļa gabalu jums jāveic ejot uz augšu pa pakāpieniem. Šī grotas daļa ir īpaši interesanta. Kameras visaugstākajā vietā jūs redzēsiet akmens kupola lejas daļu ar caurumu, caur kuru 1829. Gadā uz Pūķa alu nokāpa Ambrozijs Grabovskis. Šis Karkovas arhitektūras pieminekļu pētnieks pirmais aprakstīja alas raksturu. Pateicoties viņa enerģiskajam darbam 1843 – 1846 gados ala tika atvērta apmeklējumiem. Aiz koka staba, kurš pilda pārklājuma lomu, var saredzēt caurumu, aizklātu ar restēm. Tas ir mākslīgi izveidots 1974. gadā tunelis, kurš ved uz blakus situētu gaiteņu sistēmu. 160 metrus gara tuneļa daļa (aiz restēm) nav pieejams tūristiem, ved uz katedrāles pusi. Gaiteņu šauruma un netīruma dēļ tūristi nevar apmeklēt šo alas daļu.
    Otra plaša vidējās kameras daļa XVII-XVIII gs. tika izmantota kā alkoholisko dzērienu noliktava. Uz pēdējo telpu ved īss gaitenis, kurš beidzas dienvidu kamerā. Tā ir 11 m. metrus gara, 5,8 metrus plata un 4 m. augsta. Iekšā atrodas divas masīvas ķieģeļu kolonnas,

kuru iekšienēs ir īsti kalcija balsti.

Tie balsta alas pārklājumu, kurā dominē lielās šahtas ieejas caurums, saglabājies no 1851. gada.

Šajā telpā juras perioda kalcija struktūra ir īpaši daudzveidīga. Klints izciļņi, šahtas un krāsu aizas savijas mākslinieciskajā haosā. Viena no tām, kuru speleologi nosauca par „Gaiteni zem Pūķa”, kurš ved Vislas virzienā. Šahtas ķieģeļu siena labajā pusē sniedzas līdz pat alas dibenam.

Šī Pūķa alas daļa XVII-XVIII gs.bija izmantota, kā sarunu zāle krogā, kurš atradās pie alas. Dzerot alu vai vīnu cilvēki stāstīja par pūķi cilvēkēdāju, kurš pārplīsa, kad ar ūdeni no Vislas gribēja nodzēst liesmu viņa iekšās. Pūķa ala bija savulaik ļoti populāra Eiropā.