Janoviec (Janowiec) pilsdrupas

Pirmās ziņas par šo pili nāk no 1537.gada. Pirmo bastionu šajā vietā uzbūvēja Piotrs Firlejs 1526-1537 gados visticamāk, ka iepriekš šeit jau bija kaut kāda fortifikācijas celtne. No sākuma to laiku cietoksnis aizņēma to pašu teritoriju, kādu tas aizņem šodien.
Firleju pils kopumā ir pielāgota esošam teritorijas reljefam. Pili no frontālās puses atdala dziļš grāvis, no pārējām pusēm pili sargā stāvas kalna kraujas. Pils frontālā daļa bija visvairāk nocietināta. No ziemeļu puses bija liels aizsarg tornis no dienvidu puses mazāks aizsarg tornis, bet pa vidu starp šiem torņiem atradās vārtu tornis, kurš pildīja gan dzīvojamo telpu funkcijas un aizsarg funkcijas. Pils nocietinājuma mūros no rietumiem uz austrumiem pa vidu atradās vēl divi torņi, kas pildīja dzīvojamo telpu funkcijas un aizsarg funkcijas. Pils nocietinājumi uz rietumiem sašaurinājās un beidzās ar nelielu stūra torni. Pils būvniecībā tika izmantoti vietējie akmeņi, bet dažviet tomēr tika izmantoti ķieģeļi.
Pēc Piotra Firleja nāves pils pāriet pie viņa dēla Andžeja, kuram šī pils kļūst par vienīgo uzturēšanās vietu. Andžejs pilī veica lielas pārmaiņas, lai pielāgotu pili rezidences vajadzībām. Pils pārbūve tika uzsākta 1565.gadā un uzticēta vienam no izcilākajiem to laiku arhitektiem Polijā renesanses ērā – Santi Gucci (itālis pēc izcelsmes, cienīts poļu karaļu vidū, strādāja pie Baranow Sandomierski, Niepolomic, Ksiez Wielki, Lozbovas un citām pilīm). Pils tika pārdalīta ar mūra sienu divās daļās: rezidences daļu un saimniecības daļu. Mūra siena savienoja divus vidus torņus no dienvidiem un ziemeļiem nodrošinot komunikāciju starp tiem. Tika uzbūvēti divi pils spārni – viens no ziemeļu torņa līdz lielajam tornim (ziemeļaustrumu stūris), otrs no dienvidu torņa līdz vārtu tornim. No iekšējā pagalma puses dienvidu spārnā tika izbūvētas arkādes.
Pēc Andžeja Firleja nāves 1585.gadā pils nonāk uz neilgu laiku Dulscu dzimtai. Pēc viņiem pārgāja Tarlu dzimtai. Tarli uzbūvēja vēl vienu spārnu atstājot vienīgi nocietinājuma mūri tikai no mazā pagalma ziemeļu puses. Starp vārtu torni un lielo torni (ziemeļaustrumu stūris) tika uzbūvēts austrumu spārns, kas sevī pilnībā iekļāva lielo torni. No iekšējā pagalma puses šim spārnam bija iekšējie gaiteņi ar kolonnām, bet no ārējās puses bija logu apmales renesanses stilā, kā arī vienkārša sienas dekorācija, kas atainoja virsniekus. No dienvidu torņa līdz rietumu malai tika pagarināts dienvidu spārns no Andžeja Firleja laikiem. Lai piebūvētais spārns neatšķirtos no vecā spārna daļas, tad vecajam spārnam tika likvidēti logu nišu dekorācijas. Dienvidaustrumu un dienvidrietumu stūru aizsarg torņi tika pilnībā pārbūvēti. Tā vieta, kur agrāk atradās saimniecības daļa līdz ar šīm pārbūvēm pārvērtās par reprezentācijas vietu.
1654.gadā pils nonāk Lubomirsku īpašumā. Jaunie īpašnieki uz šejieni uzaicināja Tilmanu van Gameru (Nīderlandiešu baroka arhitekts, kurš strādāja Polijā), kurš viņiem uzprojektēja kapliču, kas tika uzbūvēta pie iekšējās pārdalošās sienas.
1783.gadā pili no Lubomirskiem atpirka Mikolais Piastovskis, kurš šeit nodzīvoja līdz savai nāvei 1803.gadā. Ar to tad arī beidzās šīs pils uzplaukuma laiki. Pils tika nolaista un sāka pamazām sabrukt, jo nākošie pils īpašnieki negribēja ieguldīt tās uzturēšanai milzīgos līdzekļus, kas tika prasīti. Līdz 1928.gadam pils kalpoja kā būvmateriālu ieguves vieta. Tajā pat gadā šo pili nopirka Leons Košlovskis, kurš pirms Otrā Pasaules kara šeit uzsāka mūru remontu. Diemžēl kara beigās izdarītie postījumi izrādījās lielāki, nekā līdz karam veiktie darbi. Leons Kozlowskis arī pēc kara palika pils īpašnieks, bet nekādus restaurācijas darbus vairs neveica. 1975.gadā viņš šo pili pārdeva Kazimierz Dolny Muzejam. No 1976.gadam līdz 90-to gadu sākumam, šeit tika veikti mūru nocietināšanas darbi, lai novērstu to tālāko sabrukšanu. 1993.gadā tika nolemts daļēji atjaunot pils spārnus un izveidot tur viesnīcu, kafejnīcu un muzeju.